Manā kabinetā uz galda stāv kafijas burka. Parasta, stikla, ar vāciņu. Tur krājas sīknauda — atlikums, ko kāds aizmirsis, vai monētas, kas izkritušas no halāta kabatas pēc maiņas. Es to saucu par “neparedzēto kaķu fondu”.
Par šiem sīknaudas uzkrājumiem parasti sanāk tieši tik daudz, lai nopirktu cimdus, šļirci vai pateiktu saimniekam: “Nāciet, es vienkārši paskatīšos, kur viņam sāp, par brīvu, neuztraucieties.”
Tajā dienā manā “fondā” kāds mēģināja veikt iemaksu… ar kaķi. Klīnikā ienāca divi: puisis vārdā Dainis un vecāka kundze, droši vien mamma vai vīramāte — Gunta. Starp viņiem pārvadāšanas kastē sēdēja runcis ar tādu sejas izteiksmi kā cilvēkam, kurš neko nav parakstījis un vispār šeit atrodas nejauši.
Runci sauca Sīmanis. Pelēks, drukns, ar ļoti godīgām, dzeltenām acīm — tādām, kas neprot izlikties. Ja Sīmanis uz jums skatās, jūs neviļus sākat atcerēties visus savus grēkus: no neiznestā miskastes spaiņa līdz pat aizmirstai tējkannai uz plīts.
— Dakter, — Dainis teica, — mēs neatnācām par to, ka viņš naudu nes. Mēs par… nu… ausīm. Viņš kasa ausis. Bet tie sīknaudas stāsti arī ir… dīvaini.
Es pacēlu uzaci. — Naudu nes? Kā tas jāsaprot? Gunta uzsāka sarunu, it kā būtu gaidījusi šo mirkli: — Pa vienai monētai! Iedomājieties? Agrāk nesa peles — paldies Dievam, to beidza darīt. Bet tagad — naudu! It kā komunālajiem maksājumiem krātu!
Dainis samulsa: — Tas vairs nav smieklīgi. Sākumā mēs rēcām. Pēc tam kaimiņi sāka uz mums skatīties… kā uz cilvēkiem, kuru kaķis apzog kāpņu telpu. Es paskatījos uz Sīmani. Sīmanis paskatījās uz mani, un skatiens vēstīja: “Es? Zaglis? Es vispār šeit strādāju.”
Kamēr es izmeklēju ausis (nekas briesmīgs, parasts kairinājums no netīrumiem), viņi uz galda izbēra maisiņu. Tajā nošķindēja monētu kaudzīte.
— Tas ir… viņa guvums? — es jautāju. — Viņa, — Dainis pamāja. — Tas ir pa nedēļu. Es mehāniski pārbēru pāris monētu plaukstā. Parasti eiro, centi. Bet… auksti. Un ož pēc mitruma. Ne pēc kabatas vai maka. Ož pēc pagraba.
— Vai viņš iet ārā? — Mēs viņu nelaižam uz ielas, — Gunta tūlīt atteica. — Viņš ir istabas kaķis!
Dainis iekrekšķējās: — Nu… dažreiz… viņš izskrien kāpņu telpā. Kamēr durvis vaļā. Bet es viņu tūlīt noķeru. Viņš ir kaķis, dakter. Viņš ir kā ūdens — ja ir sprauga, viņš tur ielien.
Lūk, arī mehānisms. — Un kur viņš tās monētas atstāj? — es precizēju.
— Uz paklājiņa pie durvīm, — teica Gunta. — Dažreiz ieliek tieši manā čībā. It kā teiktu: “Ej taču, sieviete, nopērc sev kaut ko garšīgu.”
— Un vienmēr pa vienai? — Pa vienai, — Dainis pamāja. — Tieši tas kaitina visvairāk. Ja viņš atnestu uzreiz sauju — es domātu, ka atradis kaut kur uz ielas vai pie veikala. Bet viņš — kā grāmatvedis. Vienu. Tad pauze. Tad vēl vienu. Kaķiem vispār patīk rituāli. Viņu smadzenes darbojas tā: ja kaut kas vienreiz nostrādāja, tātad tā ir jādzīvo tālāk.
— Klausieties, — es teicu, — reālākais variants: viņš tās stiepj no kādas pastāvīgas vietas. Kaimiņu krājkase pie durvīm, kāda bļodiņa uz naktsskapīša, jakas kabata… kaķi mēdz būt talantīgi arheologi. Bet pēc smaržas tās monētas nāk no pagraba. Uzlieciet pie durvīm kameru. Redzēsim, no kurienes viņš tās ņem.
Kameras uzstādīšana
Dainis pamāja ar atvieglojumu, kā cilvēks, kuram beidzot atļauts nebūt trakam. Pēc divām dienām Dainis uzrakstīja: “Dakter, vai varu pie jums ieskriet bez kaķa? Vienkārši parādīt video.” Viņš atnāca viens. Ar telefonu un seju kā cilvēkam, kurš divas dienas nevar izlemt — dusmoties vai baidīties.
— Skatieties, — viņš teica un ieslēdza ierakstu. Kamera bija vērsta uz koridoru un durvīm. Redzams, kā no rīta viņi aiziet. Sīmanis sēž, skatās pakaļ, tad sāk staigāt apkārt, it kā pārskaitītu stūrus. Tad — bac! — lēciens uz durvīm, kamēr tās vēl nav pilnībā aizvērušās, nags spraugā, un kaķis… aiziet. Ne uz ielu. Kāpņu telpā.
Tālāk pats interesantākais: Sīmanis pazūd uz gandrīz stundu. Atgriežas nevis skriešus, bet ļoti koncentrējies. Pieiet pie paklājiņa. Akurāti noliek monētu. Apsēžas un skatās uz durvīm. It kā teiktu: “Esmu veicis iemaksu. Kur ir aplausi?”
— Un tā katru dienu, — Dainis teica. — Tieši pa dienu, kamēr esam darbā. Kaimiņi sākumā smējās. Tad vienai kaimiņienei pazuda burciņa ar sīknaudu, ko viņa turēja “maizītei”. Tagad viņa uz mums skatās tā, it kā Sīmanis būtu vietējais mafijas boss.
Dainis pāršķīra uz citu video fragmentu. Un te kadrā parādījās brīdis, kad man iekšā kaut kas noklikšķēja. Sīmanis atgriezās un atnesa… nevis parastu monētu. Viņš atnesa monētu caurspīdīgā kapsulā.
Plastmasa bija ieplaisājusi, it kā kāds to būtu mēģinājis attaisīt ar nazi vai nagiem. Bet pati monēta — liela, spīdīga, skaidri redzams, ka nevis atlikums no bodes, bet kaut kas vērtīgs. Kolekcijas monēta.
— Šī… — Dainis iebakstīja ekrānā. — Šī kaimiņu mājā nedrīkstēja atrasties. — Kam tā pieder? — es jautāju.
Dainis norija siekalas. — Piektajā stāvā dzīvo Pētera kungs. Viņš ir numizmāts. Vecs vīrs, vienmēr pieklājīgs. Viņš vasarā glaudīja Sīmani un rādīja man tieši tādu monētu… Teica, ka tā ir piemiņa no tēva. Bet vakar… vakar viņa dzīvokli uzlauza. Viņš pats guļ iestādē, un kaimiņiene teica, ka Pēteris saka— viņam pazudusi visa monētu kaste.
Lūk, tas ir tas. Kaķis nebija atstiepis vienkārši naudu. Kaķis bija atstiepis pierādījumu.
— Jūs esat drošs, ka tā ir viņa monēta? — Gandrīz. Pētera kungam bija tāda ar kuģi. Viņš teica, ka atstās mazdēlam. Plastmasa, kapsula… to nevar tāpat vien atrast uz trepēm.
Es aizdomājos. Kaķi nezog kā cilvēki. Viņi stiepj to, kas viņiem šķiet interesants. Un interesants var šķist… kāda slēptuve. Piemēram, pagrabā.
— Uzlieciet kameru kāpņu telpā, — es ieteicu.
Tā arī tapa skaidrība. Pa dienu kadrā parādījās puisis — gadus sešpadsmit vecs. Cepure galvā, kapuce, skatiens grīdā. Viņš nokāpj pa kāpnēm, paveras apkārt un… atver pagraba durvis. Pēc divdesmit minūtēm iznāk ārā. Un burtiski pēc pusstundas no tā paša pagraba iznāk Sīmanis. Ar monētu.
— Kas tas par puisi? — es jautāju. — Tas ir Artūrs no ceturtā stāva. Māte viņu viena audzina. Domāju — vienkārši nerātns puika. Bet tagad izskatās, ka viņš pagrabā kaut ko slēpj. Pēc dažām dienām man piezvanīja Gunta. Viņas balss bija svinīga.
— Dakter, jūs nevarat iedomāties, ko mūsu Sīmanis sarīkoja! Viņš nav kaķis, viņš ir izmeklētājs!
Likumsargi sākumā par stāstu ar kaķi tikai pasmīnēja. Bet, kad Dainis parādīja video un atnesa monētu kapsulā, smīns pazuda. Viņi nokāpa pagrabā, atvēra tās durvis un tālākajā stūrī aiz caurulēm atrada kasti. Tajā bija viss: sīknauda, naudaszīmju paciņa, vairāki maki un… skārda kārba ar Pētera kunga monētām.
Artūru paņēma ciet. Izrādījās, viņš tiešām bija “aptīrījis” kaimiņus, bet pagrabu izmantojis par savu noliktavu. Bet Sīmanis… Sīmanis atgriezās mājās un pirmo reizi ilgā laikā negūlās pie durvīm “postenī”. Viņš uzlēca uz radiatora, izgāza vēderu pret griestiem un aizmiga kā kaķis, kurš zina: maiņa ir beigusies.
Es vēlāk domāju: kāpēc viņš vispār sāka nest tās monētas?
Tāpēc, ka kaķim bija interesanti. Tāpēc, ka pagrabā oda pēc sveša. Tāpēc, ka tur kaut kas bija “nepareizi”, un kaķi nepatiesību jūt kā caurvēju. Kaķis nevar atnest jums visu slēptuvi uzreiz — viņš nes pa vienai monētai kā mājienu: “Paskatieties tur. Tur ir kaut kas, kas jums nepieder.”
Lasi vēl: Braucu ar taksi un pamanīju kaut ko dīvainu uz šofera rokas, ko viņš turpināja spaidīt: kas tas ir
Sīmanis vienkārši beidza izlikties, ka viss ir kārtībā. Un cilvēki beidzot paskatījās tur, kur viņiem jau sen nebija gribējies skatīties.
Secinājumi:
Dzīvnieku intuīcija un novērošanas spējas. Abos stāstos dzīvnieki pamanīja briesmas vai nepareizības daudz ātrāk nekā cilvēki. Suņi un kaķi pasauli uztver citā līmenī (skaņas, smaržas, redzes leņķi), kas ļauj viņiem fiksēt izmaiņas vidē, kuras mēs ignorējam kā ikdienišķu troksni vai nebūtisku detaļu.
“Acu līmeņa” perspektīva. Stāsts par Brenci spilgti parāda, ka, lai saprastu otru (vai situāciju), reizēm burtiski ir jānolaižas viņa līmenī. Mainot savu skatupunktu un noliekot malā aizspriedumus (“tas ir tikai suns”, “tā ir tikai cepeškrāsns”), atklājas patiesība, kas no augšas nav saskatāma.
